Kā izkopt runas prasmes?

Mūsdienās pārsvarā tiek runāts par komunikācijas jeb divvirzienu saziņas prasmju uzlabošanu un izkopšanu, taču retāk par publiskās runas jeb vienvirziena saziņas spēju uzlabošanu.

Dzīvē mēs nereti sastopamies ar situācijām, kad mums nav jānodibina kontakts ar personu vai publiku un jāgaida tās ārēja reakcija un atgriezeniskā saite, bet gan mērķtiecīgi jāizklāsta, jāprezentē konkrēta informācija, lai klausītājs informāciju precīzi uztvertu un saprastu, kā arī lai izraisītu klausītājā iekšēju reakciju, emocijas. Šādas situācijas ir publiskās runas, kurām var būt tikai informatīvs raksturs un mērķis, piemēram, kāda produkta prezentācijā, vai pat emocijas un pārdomas izraisošs raksturs un mērķis, piemēram, teātra izrādē.

Jāpiebilst, ka saikne ar publiku ir jānodibina jebkurā gadījumā – atšķirība ir tikai klausītāja reakcijā. Komunikācijas pamatā ir saruna starp diviem vai vairākiem indivīdiem, bet publiskās runas pamatā ir stāsts, kuram intelektuāli vai emocionāli ir jāietekmē visa publika, tieši neuzrunājot atsevišķus indivīdus, bet gan visu publiku caur indivīda pieredzi, tā teikt, runai jāizraisa rezonansi ar katra publikas indivīda pieredzi.

Cilvēka runai ir trīs veidi – mehāniska, saprātīga, daiļa runa. Mehāniskā runā valodas skaņas tiek savirknētas vārdos, neizceļot to nozīmi un teksta domu. Saprātīgā runā tiek izcelta teksta doma. Daiļā runā ietilpst valodas skaņu precīza artikulēšana, teksta domas izcelšana, teksta līdzpārdzīvojums. Daiļruna ir runas augstākā pakāpe, jo tā ietver teksta psihisko saturu, tādējādi efektīvāk reaģējot un klausītāja jūtām un domām.

Publiskā runa un runa pati par sevi ir ļoti komplicēts instruments vēlamā efekta panākšanai publikā. Publiskā runa pakļaujas teksta veidošanas likumiem, proti, runa nav atsevišķu teikumu bezmērķīgs savārstījums, bet gan savstarpēji saistītu, domu veidojošu, mērķtiecīgu teikumu kopums, kam jābūt viegli uztveramam un saprotamam – tikai tādā gadījumā runa var kalpot par publikas ietekmēšanas instrumentu. Publiskās runas pazīmes ir mērķtiecība, dzirdamība, atbilstība literārajai valodai, saprotamība, interesantums, ko veido mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, humors, neverbālās izteiksmes līdzekļi, dinamika, gradācija, ritmika, kā arī runas intonācija, kas ietver intonatīvo pauzi, intensitāti, loģiskos akcentus, melodiju, tempu, tembru.

Būtiskākie publiskās runas komponenti ir dzirdamība un saprotamība. Teksta dzirdamību veido runas skaļums, ko var izkopt ar elpošanas vingrinājumiem, un runas skaidrība, ko var izkopt ar artikulācijas vingrinājumiem. Savukārt runas saprotamību veicina teksta loģika un meistarīga intonācijas lietošana – vārdiem teikumā ir jākārtojas, pakļaujoties loģiskas teikuma uzbūves likumiem, kā arī tie jāizrunā, pareizās vietās liekot loģiskos akcentus un izmantojot citus intonācijas komponentus. Svarīgi ir arī neverbālās saziņas līdzekļi jeb ķermeņa valoda, kas, kā izpētīts, uz klausītāju atstāj lielāku ietekmi nekā teksts, proti, tas palīdz labāk uztvert tekstu.