21.12.2007

Kādai šodien jābūt ideālai māja? Noteikti meistarīgi izplānotai, energoefektīvai, elpojošai, videi draudzīgai, stilīgai un galvenais nedārgai!

Runā, ka, lai radītu šādu ēku, nepastāv ierobežojumi ne no arhitektoniskā veidola, ne no konstruktīvo sistēmu un materiālu izvēles puses. Nepieciešams vienīgi spēcīgs projektētāja intelekts, kas spēj visus ērtai dzīvei vajadzīgos faktorus veikli sabalansēt un to mijiedarbību pārvēst vienotā projektu sadaļu skaņdarbā. Līdzīgi kā burvju mākslinieks spēj noturēt neskaitāmas gaisā uzsviestas bumbiņas, šodien virtuozs projektētājs to pašu var izdarīt, ņemot talkā izdomu, intuīciju un datoru. Vēl pirms pāris gadu desmitiem rasējamo galdu laikmetā, neviens inženieris pat sapņot nevarēja par tām iespējām, ko šobrīd paver jaunā informācijas tehnoloģiju sniegtā dimensija. Pateicoties dažādām datorprogrammām, kas ir projektētāju rīcībā, to darba lauks ir izmainījies līdz nepazīšanai. Šodien jaunos ēku projektus jau var salīdzināt ar kosmisko kuģu stacijām gan pēc to izskata, gan arī iekšējā aprīkojuma. Tagad gandrīz visu – gan ēkas fizikālos, gan mākslinieciskos aspektus – ar datoru palīdzību var apskatīt un izanalizēt visneiedomājamākos griezumos, notinumos, diagrammās un tos atspoguļot dažnedažādos grādos, procentos, minūtēs, latos – ar precizitāti līdz pat desmit cipariem aiz komata. Šādi darbarīki spēj par kārtu samazināt nejaušības, kļūdas, ietaupīt laiku un par to pašu budžetu sasniegt daudz lielāku gala iespaidu un efektu nekā agrāk.

Taču nekas no visa minētā nevar atsvērt paša cilvēka izdomas un fantāziju neapjaušamās dzīles. Reizēm pietiek tik vien kā ar kādam prātā iešāvušos domu, lai tā spētu sagriezt pasauli kājām gaisā. 2001. gada 11. septembra notikumos ASV sadūrās divas paradigmas “HI-TECH/LOW-CONCEPT” un “LOW-TECH/HI-CONCEPT”, kur vienā pusē bija augstās tehnoloģijas, bet otrā primitīva, taču nežēlīgi ietekmīga rīcība. Tas parādīja, cik ievainojama un trausla var izrādīties ikviena patiesība, gan tā, kas sludina visu jauno, gan tā, kas aiziet nebūtībā, ja tās pamatā nav kāds cēlāks un cildenāks mērķis, kas ir kas vairāk par banālas labklājības un ērtību vairošanu mūža garumā.

11.12.2007

Vienmēr pastāv iespēja, ka kādu dienu esošais mājoklis pēkšņi var kļūt dzīvošanai nepiemērots. Tam var būt gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Piemēram, objektīvie iemesli ir dzīves telpas nepietiekamais plašums vai progresējošais ārtelpas transporta troksnis, vai regulāri nevēlamie viesi mājas pagalmā. Tie var burtiski sagrauzt ierasto sadzīvi un pamazām likt lūkoties jaunas dzīvesvietas meklējumu virzienā. Taču bez objektīvajiem sadzīvi traucējošajiem iemesliem pastāv arī subjektīvie, kurus reizēm nevar ne īsti izskaidrot, ne nomērīt.

Ir dzirdēti ļaudis sakām, ka katram mājoklim mēdz būt sava īpaša aura. Tā ir kā netverama matērija, kas vienā gadījumā rada neaprakstāmu omulību, bet citā nežēlīgi moka, nedodot iemītniekam ne mazāko prieku no savas miera ostas. Dažreiz saka, ka mājoklī ir apsēduši nejaukie gari, kas vienā brīdī it kā netraucē, bet citā uzvedas pavisam neparedzami. Mazākos mājokļos tos var izgaiņāt ar kvēpošiem paegļu saišķiem vai atsaucot mācītāju, taču lielākos, tādos kā vecās pilīs un muižās, mītot arī spoki, kurus vispār ārā dabūt nevarot. Dažkārt tas viss nāk no mājokļa iepriekšējiem saimniekiem, kas vai nu bijuši neganti cilvēki, vai arī paši kļuvuši par kāda neiepriecinoša notikuma upuriem.

Iegādājoties mājokli, kurā kāds jau ir dzīvojis iepriekš, vienmēr pastāv risks, ka kādu dienu tur sāks notikt dīvainas lietas. Ja tur būs dzīvojoši labi ļaudis, tad noteikti tas nebūs nekas īpašs, taču ja tur būs mājojuši nejauki saimnieki, tad arī mājokļa aura visdrīzāk būs nejauka vai pat ļaunākajā gadījumā to būs apsēdušas paranormālas parādības, kas visdrīzāk ik pa brīdim dos par sevi zināt.

Taču ir arī tādi mājokļi, kurus šādi blēņu stāsti neskar, un tie ir jaunie mājokļu projekti. Ja vien tie nav tikuši uzbūvēti kādā izbijuša kroga vietā, uz seniem apbedījumiem vai krustcelēm, to aura ir tīra un neskarta un pa to dzīvokļiem nemaldās iepriekšējo iemītnieku dzīvesstāstu ēnas. Tie ir kā baltas lapas, kas vēl tikai gaida savu notikumu, ko ar trekniem burtiem ierakstīt savā neizdzēšamajā mājas auras atmiņā.

07.12.2007

Šobrīd meditēt par ­augsto arhitektūru nevienam saimnieciski domājošam pasūtītājam nav laika. Prātīgāk visus resursus mobilizēt trekno gadu triecienceltnēs un izmēģināt laimi, kamēr tā vēl smaida. Tik agresīva pāļu dunoņa Rīgā nav manīta kopš saldajiem septiņdesmitajiem.

Atmodas laikā bija populāra frāze „kad lielgabali dun, tad mūzas klusē”. Šo pašu frāzi var attiecināt arī uz pēdējo gadu periodu nekustamo īpašumu nozarē. Laikā, kad uzsākti neskaitāmi apbūves projekti, Rīga tiek padarīta turpat vai par būvniecības karalauku ar dažāda mēroga augstceltņu masīviem, kas slienas augšā tikpat veikli kā dūmu stabi pēc lielgabalu zalvēm. Straujās būvniecības nozares attīstības rezultātā meditēt par augsto arhitektūru nevienam saimnieciski domājošam pasūtītājam nav laika, jo prātīgāk ir visus resursus mobilizēt trekno gadu triecienceltnēs un izmēģināt laimi, kamēr tā vēl smaida.

Lai arī pašreiz notiekošo Rīgā vēl ne tuvu nevar salīdzināt ar Maskavas vai Dubaijas jaunbūvju armādām, nevar noliegt, ka tik agresīva pāļu dunoņa pilsētā nav manīta kopš saldajiem septiņdesmitajiem. Un bez iesāktajiem projektiem ir vēl arī iecerētie, kas ar saviem gigantiskajiem apjomiem liek manīt teju vai par neizbēgamu transkontinentālu ļaužu migrācijas vilni, kas velsies pāri Latvijai, kad globālās sasilšanas rezultātā dienvidu tautas no izžūstošajām prērijām lūkosies pēc ūdens un vēsāka klimata mūsu virzienā.

Taču kā jau ar visiem pareģojumiem – mūžīgi neatbildētais jautājums ir par to iestāšanās īsto laiku. Viss jaunais, kas notiek pirmo reizi, ir kaut kas īpašs – tāpēc arī pašreizējais klusums nekustamo īpašumu tirgus kaujas laukā ir tikpat unikāls kā pirms mirkļa histēriskā rosība tajā. Turklāt ne būvēt gribētajiem, ne pircējiem nav uzkrāta tā imunitāte un pieredze, kas ļautu nepārprotami orientēties pēdējā laika cenu karu krustugunīs.

Lai gan profesionālie jaunbūvju pasūtītāji uz nākotni raugās ar vēsu prātu, arī tie visu pareģo un kalkulē – kurā brīdī kaut kas frontē atsāksies vai noplaks. Tā kā vēl neviena puse no saviem ierakumiem ārā izkāpt netaisās, tad jādomā, ka cīņa vēl nav galā un jaunas ziņas no frontes joprojām sekos. Taču, kamēr lielgabali brīdi klusē, rodas atkal laba izdevība ieklausīties mūzās.

29.11.2007

Neefektīva un nepietiekama pakļauto darbinieku nodarbinātība un to zemā darba ražība pēdējā laikā ir pārņēmusi ne vienu vien Latvijas uzņēmumu. Tas gan nenozīmē, ka kāds būtu sācis strādāt sliktāk, bet drīzāk to, ka, pasaules konkurencei ienākot Latvijas telpā, vārgākie tirgus spēlētāji tiek vienkārši pielikti pie sienas. Taču aiz nezināšanas vai iedomības dažiem gudriniekiem labpatīkas uzturēt mītu par slinkajiem, kašķīgajiem un izlutinātajiem latviešu darba ņēmējiem, kuri it kā nevīžo neko darīt, bet gan tikai prasīt lielāku darba algu un labākus sadzīves apstākļus. Turklāt bez slinkuma viņi protot arī sazvērēties, jo, aizbraucot uz ārzemēm, tie strādājot daudz čaklāk nekā pašu mājās.

Ieklausoties emigrēt spiestajos tautiešos, nākas secināt, ka ne tikai zemais atalgojums, bet gan darba devēju augstprātība un nevēlēšanās ieklausīties darbiniekos ir pēdējais piliens lēmuma pieņemšanā pamest Latviju labākas dzīves meklējumos. Uzņēmumu vadītāju nevēlēšanās izprast savu darbinieku dzīves apstākļus, to vajadzības un mērķus liedz izveidot patiesu un atklātu komunikāciju starp darba devēju un ņēmēju. Kompānijas korporatīvā saskarsmes kultūra, vadītāja komunikācijas prasmes, radošās izpausmes un iniciatīvas atbalstīšana daudziem joprojām ir nesagremojami jēdzieni. Tā vietā joprojām ir cieņā patriarhālā autoritārisma vadības stila tradīcijas, kuru cēloņi droši vien būs meklējami gan sabiedrības nespējā atteikties no protekcionisma kultūras - mantotās padomju laika "blatu" ekonomikas, gan pēckara skaudrajām ģimenes audzināšanas tradīcijām.

Ja jau vērtīgākais uzņēmuma aktīvs ir cilvēks, tad kāpēc bez darba algas, kompānijas automašīnas, apdrošināšanas polises u.c. labumiem tiek aizmirsts pats svarīgākais - paša darbinieka mājoklis. Tā vietā lai darbinieks 100% koncentrētos uz savu darbu, tas lauž galvu par dzīvokļa problēmām - kur to sameklēt, kā noteikt tā kvalitāti un investīciju drošību, nomaksāt kredītu vai, vēl labāk, ko ar to visu darīt, ja pēkšņi darbs vairs kādu dienu nebūs. Vecajās demokrātiskajās kultūrās vairums biznesa kompāniju rūpējas par savu jauno un aizņemto darbinieku mājokļu problēmām, dodot tiem ērtu un bezrūpīgu iespēju mitināties kompāniju dienesta dzīvokļos uz īsāku vai ilgāku laiku, kamēr darbinieks finansiāli nostiprinās un var droši paņemt kredītu sava izlolotā sapņu mājokļa iegādei. Dažkārt šādu praksi pat stimulē valsts, ļaujot kompānijām ietaupīt uz algas un citu nodokļu rēķina. Jauna un labiekārtota dzīvokļa kredīta apkalpošanas naudas plūsma uzņēmumam izmaksā ap 450Ls mēnesī. Savukārt, savam darbiniekam uzņēmums šo dzīvokli iznomā tikai par 200Ls mēnesī, kas ir vairāk kā tālredzīgi, ja darbinieka slēptākā vēlēšanās ir dzīvot kvalitatīvāk un uzņēmumam interesē to paturēt pēc iespējas ilgāk, nepaceļot kopējo algu izmaksu līmeni.

Taču galvenais mērķis ir samazināt darbinieka risku iedzīvoties nepatikšanās ar nepārdomātiem kredītiem un ļaut tam saskatīt patiesos dzīves kvalitāti veidojošas atsperpunktus - izglītību, darba pieredzi, sabiedrisko un pilsonisko aktivitāti. Apsveicami, ka arī Latvijā jau ir dažas gudras kompānijas, kas šo pieeju darbinieku motivācijā ir sākušas sekmīgi īstenot. Vai tik viss jaunais nav labi aizmirsts vecais?

21.11.2007

Kāpēc jaunajiem projektiem cenas turas, bet vecajiem krīt? Atbilde ir – tāpēc, ka jauno projektu paliek mazāk, bet veco ar katru brīdi vairāk. Par to, ka pēc kāda laika sprīža jaunie dzīvokļi mājokļu tirgū būs mazāk, nav šaubu, redzot to, cik daudz jauno projektu ieceres vairs netiek īstenotas. Ja jauno projektu attīstības kritums saglabāsies līdzšinējā tempā, tad cenu atšķirība starp jaunajiem un vecajiem projektiem pēc gada vai diviem var kļūt vēl izteiktāka nekā šobrīd. Un secinājums ir vienkāršs – jo mazāks būs jauno projektu skaits, jo mazāka būs iespēja pircējam izvēlēties. Jo mazākas būs izvēles iespējas, jo nepieejamākas būs jauno mājokļu cenas. Jo nepieejamākas būs šīs cenas, jo mazāks būs jauno mājokļu darījumu skaits. Profesionāli attīstītāji nepārdos tukšos dzīvokļus zem pašizmaksas, bet pārfinansēs tos uz „garo naudu”, sagaidot to brīdi, kad pieprasījums atkal būs līdzsvarojies ar piedāvājumu.

Tomēr tas, ka šobrīd ir uzbūvēts vairāk, nekā īstermiņa var pārdot, arī ir fakts, un par to uzkrītoši liecina viena otra jaunā projekta tumšie logi, kad vakarā tiem nejauši nākas pabraukt garām. Taču ne vien jaunajās, bet arī vecajās padomju dzīvokļu mājās gaisma logos vairāk nerodas. Visdrīzāk tā iedegas jau citos mājokļu projektos, kas atrodas ārpus mūsu valsts robežām. Taču, lai kā arī nebūtu, vienmēr var atrast arī tādus projektus, kur joprojām ar gaismu logos viss ir kārtībā un interese par tiem joprojām nenoplok. Tie ir projekti, kur dzīvokļiem netiek uzskrūvētas neadekvātas cenas, kas ir uzbūvēti labās vietās un kuri ir prātīgi izplānoti un uzbūvēti – tā, ka pircējiem nav jāšaubās tos izvēlēties par savu nākošo mājvietu.

Beidzot cenu korekcija ir sākusi savu uzvaras gājienu. Tagad ir savādāk nekā agrāk, kad bija vienalga, kur īpašums atradās vai kādā stāvoklī tas vispār bija. Kādreiz varēja pirkt jebko, kas nekustas, jo cenas pieaugums bija sirdsmiera garants. Tas, ka cenas ir sākušas stabilizēties, ir labākais, ko šajā situācijā var vēlēties gan pircējs, gan attīstītājs, jo labāk ir vismaz šausmīgas cenu celšanās beigas nekā to nebeidzamas pieauguma šausmas.

12.11.2007

Nežēlīgi straujās, sprādzienveidīgās, nekustamā īpašuma nozares izplešanās rezultātā ir radušies tādi kā vakuuma caurumi, kuros viens otrs darba ņēmējs diktē savam darba devējam savus noteikumus, sākot ar cenām un termiņiem, beidzot ar izpildītā darba kvalitāti. Kā izrādās, šajos treknajos gados mirkļa iespēja nopelnīt ir kļuvusi svarīgāka par profesionālo ētiku - labas prakses un ilglaicīgas sadarbības principiem, kas cauri gadsimtiem kā nerakstīts likums valdīja starp dažādu nozaru speciālistiem. Taču par visu ir jāmaksā. Un šī brīža cena ir plati nobruģētais ceļš ārvalstu būvspeciālistiem, kas lieliem un smagiem soļiem ierodas Latvijā, lai parādītu iezemiešiem, kur patiesībā vēži ziemo. Ja nu vēl kas var glābt, tad tā varētu būt tikai izdaudzinātā nekustamo īpašumu krīze, bet par to v­ēl īsti nevar zināt, vai tā būs īsta.

Nekustamā īpašuma tirgus ir izteikti nepastāvīgs gan virzienā uz augšu, gan leju. Profesionāli tirgus spēlētāji ar to rēķinās un īpaši par to nesūdzas. Emociju vadīta tirgus cena var pieaugt par trešdaļu un otrādi, atkarībā no ļaužu noskaņojuma un optimisma. Latvijā daudzas lietas notiek pirmo reizi. Arī tirgus korekcija tā pa īstam ir iestājusies tikai tagad. Protams, kā jau pirmajā reizē dažiem var šķist, ka rīt vairs diena neuzausīs. Tomēr tie, kas ir plānojuši savos īpašumos dzīvot ilglaicīgi, par tirgus cenu svārstībām var neuztraukties, jo resursu pasaulē vairāk nekļūst un tie viennozīmīgi pamazām paliek vērtīgāki, līdz ar to dārgāki, par spīti īpašumu cenu pingpongam.

Taču katram mākonim ir arī sava gaišā maliņa. Pastāv viedoklis, ka vislabāk ir pārdot tad, kad visi pērk, un pirkt, kad visi pārdod. Domājot ilglaicīgās kategorijās, situācijā, kad piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, ir neierobežoti lielākas iespējas izvēlēties. Ilgākā laika posmā cena vienmēr aiziet otrā plāksnē, priekšplānā atstājot vērtības ko, rūsa un kodes neēd. Atrast piemērotu un vērtīgu nekustamo īpašumu ir daudz grūtāk kā to iegūt par zemāku cenu, un to visvieglāk ir izdarīt tieši šādos brīžos, kā šis.

29.10.2007

Katrā laikmetā tiek sasniegts kaut kas nebijis, kas vienā gadījumā pretendē uz evolucionāru, citā uz revolucionāru statusu. Jaunais gadsimts ir sācies ar vērtībām - labklājība, labsajūta, ilgtspējība. Vai tikai tās nesāk jaunu uzvaras gājienu pretim tīrās formas, tēla un dramaturģijas cietokšņiem?

No redzamā uz neredzamo - vārdi, ar kuriem, iespējams, var raksturot konfrontāciju starp ēkām, arhitektūras pērlēm - kas veidotas mākslai un ēkām, arhitektūras pērlēm - kas veidotas cilvēkiem un to labsajūtai. Nereti arhitektūras šedevri kā īpaša parādība bija vērojama diktatoru un lielo vadoņu laikmetos, kad būvniecības sasniegumi tika izmantoti, lai parādītu tautai vadoņa varenību. Nenoliedzami viens no tirānu laika ēku galvenajiem mērķiem bija varenība un diženums katrā elementā, kas cilvēcei lika notrīsēt vai sajūsmā krist ceļos. Paradoksāli, bet šādas, mūsdienu izpratnē, mārketinga celtnes, nesaudzīgas pret vidi un sabiedrību kā ordeņi pie vadoņu krūtīm eksistē vēl šobaltdien - laikā, kad nevienam vairs netiek liegts adaptēt progresīvas ideju paradigmas.

Pielietojot projektos jaunās tehnoloģijas, ļoti svarīga ir spēja transformēt indivīdu vēlmes un prasības telpiskajās formās. Informācijas tehnoloģijas attīstās. Tās iedod Arhitektūrai jaunu ķermeni. Arhitektu loma šajā procesā ir saredzēt caur arhitektūras formu proporcijām un koptēla kompozīciju mājokļa būtību un tā izmantošanas galveno mērķi - kalpošanu īpašniekam un sabiedrībai. Saglabāt līdzsvaru starp privāto un sabiedrisko, kanonisko un avangardisko, galu galā formu un saturu, spējot to visu integrēt kvalitatīvi jaunā veidolā ir lielākais šodienas arhitekta izaicinājums.

Arhitektūras neredzamie elementi - atmosfēras spiediena atšķirība starp ēkas iekštelpu un ārtelpu; gaisa kustības plūsma telpās; gaisu saturošo gāzu sastāva kvalitāte; iekštelpu gaisa temperatūra un tā mitruma un sausuma līmenis; ogļskābās gāzes intensitāte; tvana gāzes intensitāte; trokšņu un vibrāciju līmenis; komunālo pakalpojumu - gāzes, ūdens, siltuma, elektrības u.c. patēriņa konsekvences ir tā jauno tehnoloģiju matērija, kuras neesamība spēj aizēnot pat visģeniālākās arhitektoniskās domas lidojumu. Ja agrāk jaunu impulsu vai pavērsienu nozares attīstībā spēja izraisīt jauni būvniecības paņēmieni, tad tagad to vietā nāk informāciju tehnoloģijas.

22.10.2007

12.10.2007

Vārdu „prestižs” bieži lieto, lai apzīmētu reputāciju, cieņu vai godu. Taču to var pielietot vismaz trijās nozīmēs, kas nereti dažādās domu lidojumu trajektorijās var raisīt pretrunīgu šī jēdziena izpratni. Minētā vārda nozīme, kas tiek pielietota vienā vai otrā gadījumā, ir atkarīga gan no tā vēsturiskā konteksta, gan no personas, kas šo vārdu lieto. Oriģinālversijā šis vārds tika attiecināts uz greznuma un krāšņuma izpausmi, kas netieši izpaudās kā norāde uz sliktu gaumi. Šādā aspektā šim vārdam ir izteikti negatīva pieskaņa. Patiesībā vārds „prestižs” nāk no latīņu vārda præstigum, kas nozīmē – maldināšanu, viltību, blēdību. Dažās romāņu valodās šis vārds saglabā tā oriģinālo izpratni vēl joprojām.

Vēlāk šim vārdam tika piemērota arī pozitīvā nots, kas noteica izteiktu cieņu un stabilu reputāciju. Iestādes, godalgas, apbalojumus un pasākumus var raksturot kā prestižus, un šajā gadījumā ikvienam būtu patīkami sevi ar tiem asociēt. Daudzos gadījumos šis vārds sevī ietver arī asociācijas ar lielburžuāziju – ļaužu aprindām, kas ieņem augstu stāvokli sociālajā hierarhijā. Šobrīd šī vārda pozitīvā nozīme plaši tiek pielietota un atpazīta visās angliski runājošās valstīs. *

BIC Jaunie Projekti organizētajā konkursā „Labākais jaunais projekts” bija nominācija “Labākā elitārā māja”, kas ir nepārprotams sinonīms vārdu salikumam „prestižs mājoklis”. Lai arī nominācijas kritēriji tika rūpīgi pārrunāti, žūrijas locekļu viedokļi par minētās kategorijas precīzu kvalifikāciju bija jūtami atšķirīgi. Tāpat kā minētā vārda izcelsme un šodienas lietojums, vienā pusē bija tie, kas akcentēja šī vārda vēsturisko – negatīvo, otrā pusē – laikmeta pozitīvo pieskaņu. Iznākums, protams, ir zināms - nominācijā „Labākā elitārā māja” pirmo vietu ieguva Jūrmalas projekts „Dzintara projekti” – Dzintaru prospektā 39, kurā, pēc žūrijas vērtējuma, bija veiksmīgi atjaunots vēsturiskais mantojums, papildināts ar jaunu un modernu dzīvojamā kompleksa daļu. Elitāru šo projektu padarīja tā atrašanās vieta, tiešais ūdens tuvums, modernas celtniecības tehnoloģijas, kā arī respektablā dzīvojamā vide ar kompleksā ietilpstošu un tikai iedzīvotājiem paredzētu atpūtas centru. Vai rezultāts pieslējās agrīnajam vai šodienas „prestiža” nozīmes traktējumam – ir viela pārdomām.

Šodienas izpratnē prestižam mājoklim varbūt arī nav jābūt nedz greznam un krāšņam, nedz pompozam un detaļu piesātinātam. Mājoklis kādam var likties arī prestižs savas vēsturiskās, arhitektoniskās, funkcionālās, utilitārās u.c. ekselences dēļ. Vēl vairāk, papildus šī vārda šodienas lietojumam un noskaņai, dažām ļaužu grupām pastāv arī izteikti sava, šauri triviāla prestižā mājokļa definīcija. Ne reti tie var būt arī tādi kritēriji kā augstākais nams ielā vai rajonā; ēkai ir „prestiža” forma vai materiāli; to var rotāt „prestiži” apzīmējumi vai kulta elementi. Turklāt tai var būt pat savs vārds vai zīmols, stāsts vai leģenda. Kuriozi, bet tai var būt arī augsta tirgus vērtība, un kādam tas jau būs pietiekoši, lai to nosauktu par prestižu...

*skatīt - www.wikipedia.org

01.10.2007

Zīmīgi, ka pasaulē Do it Yourself (DIY) kustība bijusi dzīvotspējīga gan laikos, kad nekustamo īpašumu tirgus plauka, gan, kad tā aktivitāte kritās. DIY parādījās pagājušā gadsimta 50. gados, kad instrumentu un būvmateriālu tirgotāji mērķtiecīgi izvēlējās mājokļu īpašniekus - remonta amatierus - kā jaunu tirgus segmentu

Mājokļa īpašnieka vispārīgajām zināšanām par būvniecības pamatprincipiem ir liela ietekme uz nekustamo īpašumu tirgus attīstību. Līdzīgi kā auto tirgū ir savi "tjūningotāji", arī mājokļu nozarei ir sava neprofesionālā kustība jeb tā dēvētie būvniecības "znatoki" vai "ļubīķeļi". Interesanti pavērot Latvijā aktivizējošos kustību Do it Yourself (DIY), ko latviski varētu tulkot kā Dari pats. Būtība ir ļoti vienkārša - mājokļa remonts vai celtniecība kā hobijs, ko veic īpašnieks paša spēkiem, neiesaistot profesionāļus. Zīmīgi, ka šī kustība pasaulē ir bijusi dzīvotspējīga - gan laikos, kad nekustamo īpašumu tirgus plauka, gan kad tā aktivitāte kritās. Spriežot pēc Latvijas specializēto žurnālu, laikrakstu pielikumu un TV raidījumu popularitātes, arī mūsu zemē DIY gaida spoža nākotne.

DIY kā pamanāma kustība parādījās pagājušā gadsimta 50. gados, kad celtniecības instrumentu un būvmateriālu tirgotāji mērķtiecīgi izvēlējās mājokļu īpašniekus - remonta amatierus - kā jaunu tirgus segmentu, uz ko papildus novirzīt savus pakalpojumus un produkciju. Tirgus attīstības ciklos, kad masu mediji sāka runāt par nekustamo īpašumu tirgus apsīkumu, talkā nāca DIY, jo tas palīdzēja diversificēt pieprasījumu no jaunu mājokļu iegādes uz iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu pašu mājokļu īpašnieku rokām. Lai arī šīs kustības veicināšana no ražotāju un pakalpojumu sniedzēju puses ir acīm redzami merkantila, pircēji, kam ir būvniecības pamatzināšanas un kas mēģina kaut ko veikt pie mājas pašu spēkiem, sabiedrībai ir liela vērtība. Izplatoties zināšanām par to, cik patiesībā maksā viens vai otrs pakalpojums, būvmateriāli un cik grūti vai viegli ir realizējamas noteiktas arhitektūras un dizaina ideju ieceres, rodas nopietns izaicinājums tiem meistariem, kas to līdz šim ir varējuši prasmīgi nosargāt kā lielāko amata noslēpumu.

Profesionāļiem vajag uzticēties un deleģēt noteiktus darbus. Taču, jo pircējs būs gudrāks un praktiskāks, jo labāk tautsaimniecībai un nekustamo īpašumu nozares attīstībai. Spriedze, kas rodas starp profesionālo un neprofesionālo kopienu, ir auglīga, jo tā izraisa dialogu par to, kas ir labs un derīgs, kas atmetams, kas paturams. Turklāt tas palīdz vienkāršam neprofesionālim atšķirt nemākulīgus meistarus no sava aroda pratējiem, paviršu darbu no izcila, kā rezultātā kvalitāte nekustamo īpašumu projektu tirgū tikai aug.