02.05.2008

Nekustamo īpašumu cenām būtu jābūt samērojamām ar darba algām, un otrādi. Tā kā daudziem algas ir relatīvi zemas, ir loģiski, ka īpašumiem cenas slīd uz leju, jo nav jau tādu daudz, kas to augsto cenu var ilgi uzturēt. Kur gan slēpjas šīs cenu korekcijas patiesā sakne? Atbildes varianti ir trīs. Pirmais, nekustamā īpašuma cenas joprojām ir par augstu. Otrais, mūsu darba algas vēl arvien ir par zemu. Trešais, pirmā un otrā varianta algoritmiska kompozīcija. Izskatās, ka publika ir sašķēlusies divās nometnēs. Pirmie pie visa vaino otros, savukārt otrie pirmos. Neizpratne par notiekošo pastāv jau labu laiku, un skaidrība šajā jautājumā vēl īsti nav nevienam.

 

Nekustamajam īpašumam cena pēc definīcijas ir neelastīga, tāpēc jau, ka nekustāmais īpašums ir neizkustināms un to nevar aizvest pāri robežām un notirgot kādā citā vietā. Ja to varētu izdarīt, tad šobrīd Latvijā neviens tukšs vai nepārdots dzīvoklis jau vairs nebūtu atrodams. Nekustamā īpašuma tirgus cenu nosaka ierobežots skaits pircēju un to rocība noteiktā rādiusā ap attiecīgo īpašumu. Līdz ar to īpašuma patiesā vērtība nekad nebūs objektīva, tā vienmēr būs vai nu augstāka, vai zemāka. Tāpēc vienīgais, īstenais un kaut cik objektīvais mājokļa vērtības atskaites punkts ir tā patiesā pašizmaksa jeb tas, cik tas izmaksātu, ja to būtu nepieciešams uzbūvēt no jauna attiecīgajā vietā par šodienas būvmateriālu, mehānismu un darbaspēka resursu izcenojumiem. Ja mājokļiem tirgus cena ilgu laiku būs zemāka par to patieso pašizmaksu, tos nebūs izdevīgi ne remontēt, ne uzlabot, jo jaunie ieguldījumi neatsvērs reālo izmaksu līmeni. Rezultātā tie pārvērtīsies par nožēlojamiem graustiem, kuros dzīvot nevienam vairs nebūs ne mazāka prieka.

 

E.Šīna rakstā "Valdībai jāglābj tūkstošiem ģimeņu" tiek uzdots jautājums, kas lielākā vai mazākā mērā skars noteiktu sabiedrības daļu, ja īpašumu cenu turpmākā erozija nepiebremzēsies. Pastāv reālas bažas, ka. valdībai ignorējot šo tendenci, tiks nopietni apdraudēta mājokļu nozares attīstība uz daudziem gadiem un izraisītais regress ķēdes reakcijā pārmetīsies arī uz citām sabiedrības grupām, kas nepavisam vairs nebūs vainojamas šajā saceltajā mājokļu cenu jezgā.

17.04.2008

Beidzot pēc ilgiem grēku plūdiem nekustamā īpašuma nometnē atkal ir sadzirdama pa kādai skandošai šampanieša glāzei. Iemesls tam ir pavisam prozaisks – obligātās 10% pirmās iemaksas atcelšanas cerības kredītņēmējiem. Lai arī maziņš, tomēr vismaz kāds prieciņš šajā bēdu ielejā. Nozare jau kādu laiku ir bijis tāds kā peramais puika, kurš visur ielien, nez ko izdomā un beigās sagāž podus, ka vecāki vairs nezin, ko ar to resgali iesākt. Tad nu atliek vai nu to ielikt kaktā, nopērt vai atdot grūti audzināmo iestādē. Un pāraudzināšanas programma darbojas uz pilnu klapi, pat dubultā. Cenas īpašumiem krītas, pircēju nav, tie, kas vēl ko pērk – pieprasa augstāku kvalitāti un pat vairs necenšas spekulēt kā agrāk. Vai beidzot vaina nav izpirkta? Visu mūžu jau kaktā nebūs jāstāv?

 

Nav ļaunuma bez labuma un labuma bez ļaunuma. Nekustamo īpašumu pārdevēju rosība uz pārējās, snaudā slīgstošās tautsaimniecības fona nenoliedzami bija jāpiebremzē un aktīvā iniciatīva jāsoda. 10% pirmās iemaksas slieksnis, VID izziņas sertifikāts, augstāki nodokļi pēc otrā īpašuma un pasaules ekonomiskā krīze no soda kakta jau ir pārvērtusies par spīdzināšanas un moku kambari. Labi vismaz, ka viduslaiki pagājuši.

 

Manuprāt, bērnus pērt tomēr nevajag. Tos nav jāaudzina, viņi aug paši. Ir taču arī citas, civilizētākas metodes, kā nonākt pie kopīgi pieņemama rezultāta. Viena no tām noteikti būtu neviltots dialogs nozares profesionāļu un lēmumu pieņēmēju starpā. Laicīgi un kopīgi apspriežoties, ir iespēja ne vien novērst draudošās nepatikšanas, bet arī panākt efektīvākus un augstākus rezultātus nākotnē.

14.04.2008

Šis īsais stāsts būs par spožumu un postu, par pašmāju skrandaiņiem un svešzemju augstmaņiem. Citiem vārdiem sakot, par Latexpo pavasara nekustamo īpašumu izstādi jeb to, cik skumja reiz ir kļuvusi situācija jauno mājokļu tirgū.

Ienākot izstādes paviljonā, paveras skats, it kā pirms mirkļa te būtu viesojusies nesaudzīga viesuļvētra, kas no seno dienu greznumā lūstošajiem projektu plauktiem un smalkajām kundēm ir atstājusi vairs tikai dažus, agrākos gados iegaumētus projektu attīstītāju zīmolus. Ne miņas vairs no pircēju sapņainajiem skatieniem un pārdevēju neremdināmās čalošanas. Tai vietā no malu malām sabraukuši ārzemnieki, kas aicina vien doties svešumā un plūkt laurus citās, daudz eksotiskākās zemēs nekā Latvija.

Kā labi atzīmēja viens no izstādes apaļā galda diskusijas dalībniekiem, Tverijonas kungs: „...šī aukstā duša mums visiem bija ļoti vajadzīga”. Tikai diemžēl līdz ar „veselīgo” mirkļa auksto dušu siltais ūdens izbeidzies un aukstā ūdens krāna slēdzis nolūzis. Tad nu atliek vai nu turpināt saldēt nagus šajā dušā, vai mesties no tās laukā. Kā uzsvēra turpat vai visi diskusijas dalībnieki – runa nav vairs par problēmām nekustamo īpašumu sektorā. Šobrīd tā ir par pašiem valsts pamatiem un jumtu – visu tautsaimniecības nozaru ilgtermiņa attīstību un demokrātijas nākotni kopumā. Nav jēgas mainīt auto riepas, ja jāremontē mašīnas dzinējs – valsts ekonomika un sabiedrības formācija. Turklāt arī labklājības degviela - tāda kā mazumtirdzniecība, būvniecība un kredīti - arī nez no kurienes pēkšņi izbeigušies. Vārdu sakot, visas barotnes iztukšotas, un burvju mākslinieku skola slēgta. Tautu tagad jābaro ar asinīm. Atliek vairs tikai atrast kādu „vainīgo”, ko visiem par mierinājumu saldā atriebības kaislē un bez mazākās žēlastības, saspārdīt. Dekoratīvi noupurēt altāra priekšā – gaišākas un cerīgākas nākotnes vārdā.

Inflācija ir tikai simptoms; trūkstošie kvadrātmetri iedzīvotājiem ir tikai problēma. Īstenais grābeklis ir valstī draudīgi zemais jauno darbavietu un privātuzņēmēju skaits, kas liedz attīstīties jauniem nākotnes sapņiem un uzņēmējdarbības iniciatīvai sabiedrībā. Alternatīva nav tikai taupības režīms vai konkurencei un saprātam draudzīgi tirgus spēles noteikumi. Tā ir pieredze, zināšanas un brīva griba darboties, kas diemžēl pēdējā laikā mūsu zemē nav pat pieminēšanas vērtas.

03.04.2008

Šobrīd sabiedrībā vēl nav izkristalizējušies neapstrīdami kritēriji, pēc kuriem varētu droši izvērtēt vai būvmateriālu ražotāju produkcija ir ekoloģiski droša, apkārtējai videi un cilvēkam draudzīga. Joprojām pastāv dažādi viedokļi un spekulācijas par šo tēmu. Patiesībā šis jautājums ir tikpat aktuāls kā ekoloģiskā pārtika, kur iepretim tās pašreizējai „veikala” kvalitātei var ielikt treknu vienādības zīmi ar esošajiem „eko” mājokļiem. Taču Zaļā būvniecība nav tikai „pareizie” būvmateriāli - tā ir arī principiāli jauna dzīves kvalitātes filozofija un tāda telpas un laika izjūta, kas ļauj paraudzīties uz cilvēka eksistenci no pavisam neierasta skatu punkta.

Palielinoties interesei par veselīgu dzīvesveidu, ļaudis sāk vairāk pievērsties arī videi draudzīgākiem risinājumiem mājokļos. Atsacīšanās no polimēriem, laminātiem un sintētiskiem audumiem ir viens no šīs tendences rādītājiem. Un šādas tendences šajā virzienā pamazām pieaug, taču tās vēl ne tuvu nevarētu nosaukt par masveidīgām. Ne vienmēr tas ir tikai ekonomiskais faktors, kas attur ļauties videi draudzīgiem aicinājumiem. Bieži vien daži vai nu vienkārši nezina vai jau ir piemirsuši par metodēm un risinājumiem, kas sasniedz zaļo mērķi arī savādāk, nemaz nemaksājot par to „ekskluzivitātes” uzgriezto uzcenojumu.

Videi draudzīgai mājai ne vienmēr ir jābūt būvētai tikai no koksnes. Taču uzreiz rodas jautājums, cik tad vēl daudz ir tādu materiālu, kuru ražošanai nav pārmērīgi jāpiesārņo un jāizšķērdē dabas resursi? Nedrīkst aizmirst arī to, lai būvmateriālos, t.sk. arī koksnē, netiktu iestrādāts tāds ķīmisko vielu kokteilis, kas nav pārbaudīts uz cilvēka komforta, pašsajūtas un veselības ietekmi ilgtermiņā. Šajā jautājumā pie mums tiek grēkots ne mazāk kā ģenētiskās pārtikas un farmācijas nozarē.

Jautājums ir dziļi filozofisks. Paradoksāli, taču jo mazāka būs sarežģītības pakāpe mājokļa ražošanā, jo lielāka būs iespēja, ka tas būs videi draudzīgāks un par to būs vieglāk saimniekam pārliecināties. Komplicētas materiālu ražošanas tehnoloģijas, transkontinentāla izejmateriālu piegādes un pārstrādes loģistika, un augstākās sarežģītības pakāpes materiālu sintētiskie savienojumi rada daudz lielāku varbūtību, ka viss šajā mājokļa ražošanas ķēdē var nebūt tik ideāli kā sākumā dažiem „eko” zinātniskajiem marketinga institūtiem šķiet. Minētajos procesos iespējamo cilvēku un tehnikas kļūdu faktors kļūst nepārskatāms un neizkontrolējams. Arī rezultātu nevar izmērīt tik vienkārši kā uz delnas, turklāt kontrole vēl prasa papildus resursus un izmaksas. Beigās sanāk tāds kā apburtais loks, kur suns cenšas saķert pats savu asti. Dažkārt daudzas lietas var atklāties tikai pēc gadiem, kad tas jau cilvēka veselībai var būt par vēlu. Par katru cenu lētāka produkta un steigas sindroms vairs neļauj pietiekami laiku veltīt dziļākai problēmas izpētei. Sabiedrībā joprojām dominējošo lomu ieņem tādas „olimpiskās” vērtības kā ĀTRĀK, AUGSTĀK, TĀLĀK. Rezultātā, jo dziļāk mežā jo vairāk koku, un iegūtais mirkļa labums jau nākamā brīdī pārvēršas par jaunā gadsimta lielāko problēmu. Izzūdošā mēra sajūta un ilgtermiņa mērķu deficīts pamazām rada pamatu jauniem strāvojumiem, t.sk. pēdējā gadsimtā daudz nievātās OLD SCHOOL idejas atdzimšanai. Vietējie materiāli, tēvutēvu pārbaudītas tehnoloģijas, paziņu ieteikti meistari ir galvenais uz ko orientējas īstie videi draudzīgo māju būvnieki. Panākt to lai tas būtu ekonomiski izdevīgi var tikai sadodoties rokās - ar plašu sabiedrības un valdības atbalstu, veicinot vēlomo uzvedību ar efektīvām motivāciju shēmām gan priekš mājokļu patērētājiem, gan būvmateriālu ražotājiem.

Nevar būt tāda zaļā māja, kur netiek izmantotas sistēmas, kas netaupa energoresursus, kur norobežojošo konstrukciju – sienu, jumtu, logu un durvju siltumnecaurlaidība nebūtu augstāka par pašreizējiem standartiem. Vēlams, lai arī energoresurss, ar ko mājoklis tiek apkurināts, nepiesārņotu vidi un tā ieguvē tiktu pēc iespējas mazāk postīta daba. Nenoliedzami, videi draudzīga enerģijas iegūšana ir dārgāka par ierastajiem enerģijas iegūšanas avotiem. Kamēr tas tā pastāvēs, ekonomiski jūtīgas mājsaimniecības izvēlēsies taupīt uz savas un pārējās sabiedrības veselības rēķina, izmantojot pašu lētāko, taču dabai kaitīgāko kurināmo. Arī šo problēmu var atrisināt tikai visiem kopumā, valstiskā līmenī piemērojot videi draudzīgās enerģijas patērētājiem žetonus, tādejādi veicinot eko-ekonomiku visiem reizē. Problēma šajā aspektā ir vairāk kā fundamentāla, jo uz viena svara kausa tiek likta labklājība, bet otra - veselība, kas lielākajā sabiedrības daļā netiek uztverti kā sinonīmi un vienādības zīmes vietā starp šiem vārdiem vēl ir bezizmēra bezgalība.

18.03.2008

Nē, tas nav aicinājums ar beisbola nūjām aizstāvēt savu dzīvību un veselību. Tas ir tikai mēģinājums pačukstēt par faktiem, ko vietumis darba devēji spītīgi mēdz noklusēt un nepieredzējuši darba ņēmēji pārsvarā pat nenojauš.

Vairumam ļaužu puse no nomodā pavadītās dzīves paiet birojā vai iestādē, kas nav to naktsmājas un kurās nevar darīt visu, kas ienāk prātā, piemēram, izsist kabinetā loga stiklu, lai telpā ielaistu pavasara aromātisko gaisu.

Tāpat kā pienu var dzert no pudelēm un ne no govs pupa - arī gaisu var elpot caur metāla vai plastmasas caurulēm, nevis pa atvērtu logu. Un tāpat kā modernajā pārtikas sagatavošanā talkā tiek ņemtas "daudzsološās" E piedevas, arī gaisa ražošanā lielajos birojos tiek praktizēti state of the art gaisa sastāva bagātināšanas, konservēšanas, kondensēšanas, iesmaržināšanas un citi sintezēšanas paņēmieni.

Viss jau tiktāl būtu labi, taču laikmetīgās tehnoloģijas reizēm mēdz saniķoties, nemaz nerunājot par ēku būvniecības un ekspluatācijas laikā sastopamo augsto "cilvēcisko" kļūdu faktora potenciālu. Jo modernāks birojs, jo vairāk tajā būs dzelžu. Jo vairāk dzelžu, jo lielāka varbūtība, ka birojā būs nepatīkami uzturēties un strādāt. Viens no vissmagākajiem jautājumiem šādos birojos ir tieši elpojamā gaisa kvalitāte, ko bez tradicionālās temperatūras un mitruma rādījumiem nosaka arī tādi fizikāli lielumi kā gaisa ķīmiskais un strukturālais sastāvs, tā kustības ātrums un vēdināšanas iekārtu radītais skaņu un trokšņu piesārņojums.

Minēšu trīs vissmagākās moderno Rīgas biroju problēmas:

I. Gaisa ventilācijas filtri netiek pietiekami bieži mainīti.

Tāpat kā uz istabas mēbelēm, arī gaisa apmaiņas ventilācijas šahtās pastāvīgi uzkrājas mehāniskie un bioloģiskie putekļi - pilsētas piesārņojums, dažādi putekšņi, aļģes, sēnīšu sporas u.c. Lai šos putekļus neielaistu telpās, tiek izmatoti dažāda smalkuma filtri. Taču šādi filtri ir ļoti dārgi, tāpēc tos maina reti, un gaisa kvalitāte uz tā rēķina var kļūt pavisam neciešama. Biroja darbinieks ieelpo pat vairāk putekļu nekā tas būtu laukā uz ielas. Salīdzinājumam var iztēloties putekļu filtru putekļsūcējā, kas sīkos putekļus izlaiž tikpat daudz, cik ielaiž. Protams, jaunākās paaudzes putekļsūcējos tiek izmantoti īpaši ūdens filtri - telpas gaisa attīrīšanai no smalkajām putekļu daļiņām. Taču ventilācijas sistēmās šādus ūdens filtrus diemžēl vēl neizmanto un diez vai arī kādreiz izmantos to milzīgās dārdzības dēļ. Taču neskatoties uz to, kā par brīnumu, dabīgās vēdināšanas gadījumā ūdens filtra efekts pastāv jau pašā vēdināšanas principā un tā funkciju pilda pati Māte daba. Kā izrādās, ārtelpas gaiss jau ir pietiekošinosēdināts - to veic dabiskais ārtelpas mitrums un lietus pilieni. Putekļi ārtelpas gaisā ir vienkārši tur, kur tiem jābūt - uz zemes, nevis putekļu elevatoros virs biroju darbinieku galvām.

II. Gaisa kustības ātrums un virziens ir bīstams cilvēka dzīvībai

Dzīvojamajā telpā visam telpas gaisam būtu jānomainās vismaz vienu reizi stundā. Mākslīgi ventilējamā telpā tas notiek caur šaurākiem vai platākiem gaisa ieplūdes un izplūdes atvērumiem, pa kuriem elpojamais gaiss tiek attiecīgi padots un savākts. Nepārdomāti ventilācijas atvērumu izvietojumi var radīt lēno vai letālo caurvēju, kas agri vai vēlu var novest pie dažu darbinieku neatgriezeniskas hroniskas saslimšanas, ja nejauši darbavieta atrodas tiešās gaisa plūsmas ceļā vai gaisa plūsmas ātrums pārsniedz pieļaujamos normatīvus.

III. Ventilācijas dūkoņa nepamanāmi sagrauj nervu sistēmu.

Ir jānošķir dabas radītie trokšņi no tā saucamajiem e-troksņiem. Citiem vārdiem sakot, jānošķir tos trokšņus, pie kuriem cilvēks jau gadu tūkstošiem ir pieradis un uztver ar baudu, un tos, kuru klātbūtne ir tikai gadu desmitos mērāma un ir cilvēka ausīm netīkama pat mērķtiecīgas pierašanas gadījumā. Ventilācijas iekārtu radīto troksni var noklusināt ar dažādiem paņēmieniem, ņemot talkā šim mērķim speciāli paredzētus materiālus un klusinātājus. Taču ne vienmēr ventilācijas radīto trokšņu avotu ir iespējams noklusināt pilnībā tā, lai tas neatstātu ne mazāko iespaidu. Vai ventilācijas iekārtu troksnis ir kā lēnas iedarbības inde, kas nemanāmi sagrauj nervu sistēmu? To rādīs laiks! Var jau būt, ka drīzumā mēs pie tā pieradīsim, tāpat kā pirms kāda laika pieradām pie putnu čalām un vēja šalkoņas.

Logs uz pasauli

Ekoloģiskie produkti tāpat kā dabīgā vēdināšana balstās uz paaudžu paaudzēs uzkrāto un pārmantoto praksi, kas ļauj sasniegt nepieciešamo rezultātu ar jau gadsimtos pārbaudītiem paņēmieniem. Šajā gadījumā tas ir vecais labais veramais LOGS.

Pat pie nenovēršama mehāniskās piespiedu ventilācijas risinājuma ieteikums būtu paredzēt arī manuālo gaisa vadības režīmu, kad mākslīgās vēdināšanas avārijas vai nepraktiskas lietošanas gadījumā tā var tikt izslēgta un tās vietā būtu iespēja pievadīt dabīgo gaisu arī pa atvērtu logu. Gaiss, kurš vēl nav sakapāts ar ventilatoru lāpstiņām vai sadalīts pa sastāvdaļām gaisa kondicionēšanas iekārtās, kā avota ūdens ir dzīvs. Piespiedu vēdināšanā tas jau ir miris, jo ir zaudējis savu dabas doto formu, sastāvu un struktūru. Kamēr vien arhitektiem un projektētājiem būs motivācija domāt par ēkas smukumu vairāk nekā par tajā dzīvojošo cilvēku veselību, tikmēr pastāvēs arī viedoklis, ka monolītas un neatveramas stikla biroju vitrīnas ir konceptuāli un intelektuāli pārākas par iemītnieku veselību un to tiesībām uz pašu dārgāko - svaigu gaisu.

P.S.

MAR 07, BNS Latvijā arvien vairāk jauno biroju telpu nomnieku sāk tiesvedību pret A (luksusa) klases biroja attīstītājiem, jo jaunbūvētās telpas neatbilst A klases biroja kvalitātes prasībām. "Nomnieki ir šokā. Viņi aiziet no tādām labām vietām kā "Valdemāra centrs" uz A klases biroju, bet tur ir slikta apkure, nekondicionēts gaiss utt.," sacīja Laviņa un piebilda, ka "Sorainen un partneri" pašlaik jau nodarbojas ar aptuveni desmit šādām tiesvedībām.

03.03.2008

Ja kādam interesē, kādā veidā ir iespējams attīstīt veselu pilsētas kvartālu, tad to, kā izrādās, var izdarīt ne vien virtuāli spēļu datorā, bet arī dzīvajā, piedaloties Europanā*. Piedalīties šajā pasākumā var dažādi, gan kā konkursants, žūrijas loceklis vai līdzjutējs. Visstingrākie piedalīšanās nosacījumi, protams, ir konkursantiem - tie var būt tikai arhitekti vai projektētāji, turklāt ne vecāki par 40 gadiem. Arī žūrijā netiek kurš katrs, bet gan tikai sabiedrības cieņu un autoritāti iemantojis profesionālis - arhitekts, pilsētplānotājs vai atzīts viedokļa līderis. Savukārt skatītāju un atbalstītāju lomā var piedalīties ikviens, kam par to ir kaut niecīga interese, t.sk, arī politekonomisti, nekustamo īpašumu attīstītāji un datorspēļu entuziasti.

Nesagatavotam skatītājam šis konkurss varētu asociēties, maigāk izsakoties, ar jauniem vārtiem aitu aplokā. Toties vienam otram attīstītājam un politiķim tas nenoliedzami sniedz neaizstājamu mācību stundu, kādas kļūdas nevajadzētu pieļaut un kādu formulu izmantot dialogā ar sabiedrību, savu investoru vai partijas sponsoru. Milzīgais un pašaizliedzīgais darbs, ar kādu konkursa dalībnieki ķeras klāt pilsētlānošanas problemātikai, ir neatsverams ieguldījums mūsu telpiskās vides turpmākai attīstībai. Tas ne vien virza domāt par ilgtspējīgu un humānu arhitektūru, bet arī paver logu reālām inovācijām jaunajos mājokļos un attīstāmo teritoriju infrastruktūrā.

Vērojot sabiedrībā pieaugošo pilsoniskās aktivitātes kustību un jauno profesionāļu kompetenci pilsētplānošanas jautājumos, var tikai secināt, ka, šādā garā turpinot, turpmāk viegli neklāsies nevienam, kas bez profesionālas žūrijas un sabiedrības iesaistīšanas pilsētbūvniecisko jautājumu apspriešanā vēlēsies izpausties ar vulgāram un merkantilām iniciatīvām pilsētvides pārveidē. Atliek vien tikai vēlēties, lai šādi konkursi arī turpmāk tiktu atbalstīti - jauno arhitektu un pilsētplānotāju izaugsmes goda vārdā.

*Ar vārdu Europan apzīmē visprestižāko Eiropas jauno arhitektu konkursu, kurā Rīga piedalās jau trešo reizi. Šogad tajā gan uzvarēja itāļi, arhitektu birojs Paolo Iotti un Marco Pavarani. Papildus informācija par Europan 9 konkursu ir apskatāma mājas lapā www.europan.lv un www.europan-europe.com

21.02.2008

Pēdējo gadu laikā jaunumi par nekustamo īpašumu sektoru kļuva vai par lielāko grāvēju mediju producēto karsto ziņu telpā. Pēc tām, dažkārt kautrīgi, sekoja iepriecinoši secinājumi par vispārējo valsts tautsaimniecības attīstību. Savukārt tagad viss liekas sagriezies gluži otrādi. Kā svarīgākie dienas notikumi tiek atspoguļoti tautsaimniecības un ekonomikas jautājumi, kurus apspriežot tiek veiktas vairāk vai mazāk nervozas prognozes nekustamo īpašumu virzienā. Vārdu sakot, sākumā likās, ka koki šūpojoties rada vēju, bet tagad - ka vējš tomēr šūpo kokus. Rezultātā nekustamo īpašumu nozare visu šo laiku bijusi tāda kā aisberga redzamā daļa, kur savukārt uzmanības ēnā palika visa pārējā Latvijas ekonomika.

Nekustamo īpašumu cenu ralliju ir nomainījusi krievu rulete. Šobrīd tirgū paliek vairs ne lielākie, labākie vai gudrākie attīstītāji, bet gan tie, kam šajā mirklī nejauši paveicies ar jauno projektu neuzsākšanu vai jau iesākto projektu savlaicīgu finišēšanu. Tas nozīmē, ka daļa attīstītāju, kas atrodas kaut kur projekta vidū, lai norēķinātos ar bankām, ir spiesti pircējiem piešķirt sirdi plosošas atlaides. Savukārt tie, kas bija paspējuši nopelnīto iekasēt, cepuri kuldami un nedaudz amortizējot ienesību, var vēl kādu laiku nepārdotos dzīvokļus pieturēt.

Pie cenu griestiem parasti vainojami spekulanti, savukārt cenu grīdu nodrošina īres maksas taupītāji (Rent Savers) vai naudas plūsmasinvestori (Cashflow Investors), kuriem svarīgāk par īpašuma iegādes cenu ir iespēja ietaupīt vai nopelnīt uz īres izmaksu vai īpašuma izīrēšanas rēķina. Attīstītājiem tas nozīmētu to pašu, kā no īsās naudas pārkreditēties uz garo naudu, taču, lai to izdarītu, ir vajadzīgs laiks. Šobrīd par cenu grīdas līmeni vēl ir pagrūti spriest, jo minētie naudas plūsmas investori vēl nav paspējuši ne īsti atvēzēties, ne iešūpoties. Šādu investoru interesēs nav gaidīt, kamēr nekustamā īpašuma cenas nokrīt līdz to zemākajai atzīmei, bet gan sākt investēt, tiklīdz jau parādās pirmās niecīgās iespējas gūt kādu labumu no operēšanas ar savu īpašumu.

Visdrīzāk to, vai tirgus iekustēsies vai nē, izšķirs tas, cik izdevies būs pavasaris. Ja tas būs silts un saulains, tad pirmie visticamāk neizturēs pircēji. Bet, ja tas būs tumšs un auksts, tad varbūt arī zobus sakodušie pārdevēji. Laiks iet vēja spārniem un daudzi nespēs pretoties kārdinājumam dzīvi baudīt jau šodien. Risks pirkt vai nepirkt pastāvēs vienmēr, arī citus gadus, un patieso ainu, kas notiks ar īpašumu cenām, nākotnē īsti nezin neviens.

15.02.2008

Vai tirgus likumi ir stiprāki par arhitekta sirdsapziņu? Vai lielkapitālisms kanibalizēs profesionālismu? Vai arhitektūra taisās pārcelties uz saldo dzīvi žurnālos vai pazemīgi kalpos indivīdu kaprīzēm? Kur beidzas māņticība un sākas tradīciju mērķtiecīga ignorēšana?

Beidzot arī arhitektiem ir sava lielā gada izstāde, un tāda pamatīga, kur visa kā ir pa pilnam. Ideja par šādas tradīcijas aizsākumu ir vairāk nekā lieliska, jo sabiedrība bez arhitektiem droši vien vēl spētu izdzīvot, bet arhitekti bez sabiedrības nu nekādi. Dialogs starp profesionāli un pūli šodien nav viegli uzturams, taču tas ir ārkārtīgi nepieciešams. Mežonīgā kapitālisma hegemonija un godprātīgas informācijas deficīts ir izjaucis mūsdienu cilvēkā gadiem noslīpēto vērtību piramīdu. Autoritāšu laikmets ir miris, lielkapitālisma mārketinga un PR taures izsmalcināti skalo tautai smadzenes atbilstoši viena vai otra ekonomiskā grupējuma interesēm. Kā lai viens vidusmēra pilsonis šodien saprot, kas ir laba un slikta arhitektūra, ja nav neviena kam uzticēties un kas to spētu pateikt priekšā?

Kā jau šāda mēroga izstādei pieklājas, tā uzdod jautājumus, nevis, kā gribētos, - sniedz gatavas un skaidras atbildes. Un jautājumi ir fundamentāli un ļoti daudz. Piemēram, kādu pozitīvu vai negatīvu potenciālu sevī slēpj mūsdienu laikmeta globalizācija un kāpēc ir vai nav jābaidās no antiglobālistiem? Vai tirgus likumi ir stiprāki par arhitekta sirdsapziņu? Vai lielkapitālisms kanibalizēs profesionālismu? Vai arhitektūra taisās pārcelties uz saldo dzīvi žurnālos vai pazemīgi kalpos indivīdu kaprīzēm? Kur beidzas māņticība un sākas tradīciju mērķtiecīga ignorēšana? Kas ir īstena ilgtspējības un konformisma definīcija?

Šodien Latvijas arhitektūrai vairs nav to cēlsirdīgo aizbildņu, kas tai bija agrāk, vai kādi tai ir citās zemēs. Tagad tā ir nonākusi kapitāla vairotāju rokās ar visām no tā izrietošām sekām - ar to var gan manipulēt, gan aizbildināties, gan aizbāzt muti. Arhitektūrai ir nepieciešama demokratizācija. Kamēr plašākas sabiedrības masas nespēs tajā orientēties un to aizstāvēt, to turpinās piesmiet ne vienā veidā vien.

Pūlis ir greizsirdīgs un vēlas dalīties ar arhitektiem radošajā procesā. Izstādes rezonanse un panākumi par to pārliecinoši liecina. Jo vairāk arhitektūras profesionāļi sāks runāt par TO, jo vairāk pūlim TAS sāks kļūt interesanti.