17.04.2008

Beidzot pēc ilgiem grēku plūdiem nekustamā īpašuma nometnē atkal ir sadzirdama pa kādai skandošai šampanieša glāzei. Iemesls tam ir pavisam prozaisks – obligātās 10% pirmās iemaksas atcelšanas cerības kredītņēmējiem. Lai arī maziņš, tomēr vismaz kāds prieciņš šajā bēdu ielejā. Nozare jau kādu laiku ir bijis tāds kā peramais puika, kurš visur ielien, nez ko izdomā un beigās sagāž podus, ka vecāki vairs nezin, ko ar to resgali iesākt. Tad nu atliek vai nu to ielikt kaktā, nopērt vai atdot grūti audzināmo iestādē. Un pāraudzināšanas programma darbojas uz pilnu klapi, pat dubultā. Cenas īpašumiem krītas, pircēju nav, tie, kas vēl ko pērk – pieprasa augstāku kvalitāti un pat vairs necenšas spekulēt kā agrāk. Vai beidzot vaina nav izpirkta? Visu mūžu jau kaktā nebūs jāstāv?

 

Nav ļaunuma bez labuma un labuma bez ļaunuma. Nekustamo īpašumu pārdevēju rosība uz pārējās, snaudā slīgstošās tautsaimniecības fona nenoliedzami bija jāpiebremzē un aktīvā iniciatīva jāsoda. 10% pirmās iemaksas slieksnis, VID izziņas sertifikāts, augstāki nodokļi pēc otrā īpašuma un pasaules ekonomiskā krīze no soda kakta jau ir pārvērtusies par spīdzināšanas un moku kambari. Labi vismaz, ka viduslaiki pagājuši.

 

Manuprāt, bērnus pērt tomēr nevajag. Tos nav jāaudzina, viņi aug paši. Ir taču arī citas, civilizētākas metodes, kā nonākt pie kopīgi pieņemama rezultāta. Viena no tām noteikti būtu neviltots dialogs nozares profesionāļu un lēmumu pieņēmēju starpā. Laicīgi un kopīgi apspriežoties, ir iespēja ne vien novērst draudošās nepatikšanas, bet arī panākt efektīvākus un augstākus rezultātus nākotnē.