03.04.2008

Šobrīd sabiedrībā vēl nav izkristalizējušies neapstrīdami kritēriji, pēc kuriem varētu droši izvērtēt vai būvmateriālu ražotāju produkcija ir ekoloģiski droša, apkārtējai videi un cilvēkam draudzīga. Joprojām pastāv dažādi viedokļi un spekulācijas par šo tēmu. Patiesībā šis jautājums ir tikpat aktuāls kā ekoloģiskā pārtika, kur iepretim tās pašreizējai „veikala” kvalitātei var ielikt treknu vienādības zīmi ar esošajiem „eko” mājokļiem. Taču Zaļā būvniecība nav tikai „pareizie” būvmateriāli - tā ir arī principiāli jauna dzīves kvalitātes filozofija un tāda telpas un laika izjūta, kas ļauj paraudzīties uz cilvēka eksistenci no pavisam neierasta skatu punkta.

Palielinoties interesei par veselīgu dzīvesveidu, ļaudis sāk vairāk pievērsties arī videi draudzīgākiem risinājumiem mājokļos. Atsacīšanās no polimēriem, laminātiem un sintētiskiem audumiem ir viens no šīs tendences rādītājiem. Un šādas tendences šajā virzienā pamazām pieaug, taču tās vēl ne tuvu nevarētu nosaukt par masveidīgām. Ne vienmēr tas ir tikai ekonomiskais faktors, kas attur ļauties videi draudzīgiem aicinājumiem. Bieži vien daži vai nu vienkārši nezina vai jau ir piemirsuši par metodēm un risinājumiem, kas sasniedz zaļo mērķi arī savādāk, nemaz nemaksājot par to „ekskluzivitātes” uzgriezto uzcenojumu.

Videi draudzīgai mājai ne vienmēr ir jābūt būvētai tikai no koksnes. Taču uzreiz rodas jautājums, cik tad vēl daudz ir tādu materiālu, kuru ražošanai nav pārmērīgi jāpiesārņo un jāizšķērdē dabas resursi? Nedrīkst aizmirst arī to, lai būvmateriālos, t.sk. arī koksnē, netiktu iestrādāts tāds ķīmisko vielu kokteilis, kas nav pārbaudīts uz cilvēka komforta, pašsajūtas un veselības ietekmi ilgtermiņā. Šajā jautājumā pie mums tiek grēkots ne mazāk kā ģenētiskās pārtikas un farmācijas nozarē.

Jautājums ir dziļi filozofisks. Paradoksāli, taču jo mazāka būs sarežģītības pakāpe mājokļa ražošanā, jo lielāka būs iespēja, ka tas būs videi draudzīgāks un par to būs vieglāk saimniekam pārliecināties. Komplicētas materiālu ražošanas tehnoloģijas, transkontinentāla izejmateriālu piegādes un pārstrādes loģistika, un augstākās sarežģītības pakāpes materiālu sintētiskie savienojumi rada daudz lielāku varbūtību, ka viss šajā mājokļa ražošanas ķēdē var nebūt tik ideāli kā sākumā dažiem „eko” zinātniskajiem marketinga institūtiem šķiet. Minētajos procesos iespējamo cilvēku un tehnikas kļūdu faktors kļūst nepārskatāms un neizkontrolējams. Arī rezultātu nevar izmērīt tik vienkārši kā uz delnas, turklāt kontrole vēl prasa papildus resursus un izmaksas. Beigās sanāk tāds kā apburtais loks, kur suns cenšas saķert pats savu asti. Dažkārt daudzas lietas var atklāties tikai pēc gadiem, kad tas jau cilvēka veselībai var būt par vēlu. Par katru cenu lētāka produkta un steigas sindroms vairs neļauj pietiekami laiku veltīt dziļākai problēmas izpētei. Sabiedrībā joprojām dominējošo lomu ieņem tādas „olimpiskās” vērtības kā ĀTRĀK, AUGSTĀK, TĀLĀK. Rezultātā, jo dziļāk mežā jo vairāk koku, un iegūtais mirkļa labums jau nākamā brīdī pārvēršas par jaunā gadsimta lielāko problēmu. Izzūdošā mēra sajūta un ilgtermiņa mērķu deficīts pamazām rada pamatu jauniem strāvojumiem, t.sk. pēdējā gadsimtā daudz nievātās OLD SCHOOL idejas atdzimšanai. Vietējie materiāli, tēvutēvu pārbaudītas tehnoloģijas, paziņu ieteikti meistari ir galvenais uz ko orientējas īstie videi draudzīgo māju būvnieki. Panākt to lai tas būtu ekonomiski izdevīgi var tikai sadodoties rokās - ar plašu sabiedrības un valdības atbalstu, veicinot vēlomo uzvedību ar efektīvām motivāciju shēmām gan priekš mājokļu patērētājiem, gan būvmateriālu ražotājiem.

Nevar būt tāda zaļā māja, kur netiek izmantotas sistēmas, kas netaupa energoresursus, kur norobežojošo konstrukciju – sienu, jumtu, logu un durvju siltumnecaurlaidība nebūtu augstāka par pašreizējiem standartiem. Vēlams, lai arī energoresurss, ar ko mājoklis tiek apkurināts, nepiesārņotu vidi un tā ieguvē tiktu pēc iespējas mazāk postīta daba. Nenoliedzami, videi draudzīga enerģijas iegūšana ir dārgāka par ierastajiem enerģijas iegūšanas avotiem. Kamēr tas tā pastāvēs, ekonomiski jūtīgas mājsaimniecības izvēlēsies taupīt uz savas un pārējās sabiedrības veselības rēķina, izmantojot pašu lētāko, taču dabai kaitīgāko kurināmo. Arī šo problēmu var atrisināt tikai visiem kopumā, valstiskā līmenī piemērojot videi draudzīgās enerģijas patērētājiem žetonus, tādejādi veicinot eko-ekonomiku visiem reizē. Problēma šajā aspektā ir vairāk kā fundamentāla, jo uz viena svara kausa tiek likta labklājība, bet otra - veselība, kas lielākajā sabiedrības daļā netiek uztverti kā sinonīmi un vienādības zīmes vietā starp šiem vārdiem vēl ir bezizmēra bezgalība.