29.11.2007

Neefektīva un nepietiekama pakļauto darbinieku nodarbinātība un to zemā darba ražība pēdējā laikā ir pārņēmusi ne vienu vien Latvijas uzņēmumu. Tas gan nenozīmē, ka kāds būtu sācis strādāt sliktāk, bet drīzāk to, ka, pasaules konkurencei ienākot Latvijas telpā, vārgākie tirgus spēlētāji tiek vienkārši pielikti pie sienas. Taču aiz nezināšanas vai iedomības dažiem gudriniekiem labpatīkas uzturēt mītu par slinkajiem, kašķīgajiem un izlutinātajiem latviešu darba ņēmējiem, kuri it kā nevīžo neko darīt, bet gan tikai prasīt lielāku darba algu un labākus sadzīves apstākļus. Turklāt bez slinkuma viņi protot arī sazvērēties, jo, aizbraucot uz ārzemēm, tie strādājot daudz čaklāk nekā pašu mājās.

Ieklausoties emigrēt spiestajos tautiešos, nākas secināt, ka ne tikai zemais atalgojums, bet gan darba devēju augstprātība un nevēlēšanās ieklausīties darbiniekos ir pēdējais piliens lēmuma pieņemšanā pamest Latviju labākas dzīves meklējumos. Uzņēmumu vadītāju nevēlēšanās izprast savu darbinieku dzīves apstākļus, to vajadzības un mērķus liedz izveidot patiesu un atklātu komunikāciju starp darba devēju un ņēmēju. Kompānijas korporatīvā saskarsmes kultūra, vadītāja komunikācijas prasmes, radošās izpausmes un iniciatīvas atbalstīšana daudziem joprojām ir nesagremojami jēdzieni. Tā vietā joprojām ir cieņā patriarhālā autoritārisma vadības stila tradīcijas, kuru cēloņi droši vien būs meklējami gan sabiedrības nespējā atteikties no protekcionisma kultūras - mantotās padomju laika "blatu" ekonomikas, gan pēckara skaudrajām ģimenes audzināšanas tradīcijām.

Ja jau vērtīgākais uzņēmuma aktīvs ir cilvēks, tad kāpēc bez darba algas, kompānijas automašīnas, apdrošināšanas polises u.c. labumiem tiek aizmirsts pats svarīgākais - paša darbinieka mājoklis. Tā vietā lai darbinieks 100% koncentrētos uz savu darbu, tas lauž galvu par dzīvokļa problēmām - kur to sameklēt, kā noteikt tā kvalitāti un investīciju drošību, nomaksāt kredītu vai, vēl labāk, ko ar to visu darīt, ja pēkšņi darbs vairs kādu dienu nebūs. Vecajās demokrātiskajās kultūrās vairums biznesa kompāniju rūpējas par savu jauno un aizņemto darbinieku mājokļu problēmām, dodot tiem ērtu un bezrūpīgu iespēju mitināties kompāniju dienesta dzīvokļos uz īsāku vai ilgāku laiku, kamēr darbinieks finansiāli nostiprinās un var droši paņemt kredītu sava izlolotā sapņu mājokļa iegādei. Dažkārt šādu praksi pat stimulē valsts, ļaujot kompānijām ietaupīt uz algas un citu nodokļu rēķina. Jauna un labiekārtota dzīvokļa kredīta apkalpošanas naudas plūsma uzņēmumam izmaksā ap 450Ls mēnesī. Savukārt, savam darbiniekam uzņēmums šo dzīvokli iznomā tikai par 200Ls mēnesī, kas ir vairāk kā tālredzīgi, ja darbinieka slēptākā vēlēšanās ir dzīvot kvalitatīvāk un uzņēmumam interesē to paturēt pēc iespējas ilgāk, nepaceļot kopējo algu izmaksu līmeni.

Taču galvenais mērķis ir samazināt darbinieka risku iedzīvoties nepatikšanās ar nepārdomātiem kredītiem un ļaut tam saskatīt patiesos dzīves kvalitāti veidojošas atsperpunktus - izglītību, darba pieredzi, sabiedrisko un pilsonisko aktivitāti. Apsveicami, ka arī Latvijā jau ir dažas gudras kompānijas, kas šo pieeju darbinieku motivācijā ir sākušas sekmīgi īstenot. Vai tik viss jaunais nav labi aizmirsts vecais?